Atdodiet mani mammai!

Autore: Ilze Kuduliņa

Publicēts: www.dulas.lv, 26. oktobris, 2018

Vai esat ievērojuši, ka padomju laikā augušie un dzīvojušie cilvēki par sevi mēdz teikt, ka viņi ir “padomju laika produkts”? Varbūt neesat, bet es esmu ievērojusi. Mēs nesakām, ka esam neatkarīgās Latvijas laika produkts, Ulmaņlaika produkts vai demokrātijas produkts. Bet padomju laika “produktu” gan ir pilna Latvija. Arī es. Esmu dzimusi 1983. gadā. Un šis ir stāsts par to, kā es piedzimu. Taisnību sakot, par pašu piedzimšanu nekā daudz ko stāstīt man nav. Piedzimu, kā jau visi “produkti” parastā konveijerā. Mamma atceras vien pamestības sajūtu, vienai pašai pārdzīvojot dzemdību sāpes bez paskaidrojumiem un iedrošinājuma – tā tolaik bija pieņemts. Bet es atceros sajūtu uzreiz pēc piedzimšanas, kad viss, ko mana mazā cilvēka sirds vēlējās, bija tikt pie mammas. Es viņu redzēju. No atstatuma. Atrodoties kādās cimdotās rokās, kas mani kā kādu trofeju bija pacēlušas augstu gaisā. Es izmisīgi raudāju un ķepurojos, ar visu savu dzīvības spēku cenšoties tikt pie mammas. Es instinktīvi jutu un zināju, ka tā ir tā vieta, kur man ir jāatrodas – manas mammas apskāvienā. Milzīgs izmisums un bezpalīdzība pārņem tādu mazu dvēselīti, kas, tikko ienākusi šajā pasaulē, saskaras ar pirmo smago vilšanos, nespējot mainīt tā laika lietu kārtību, nespējot ar sava mazā ķermenīša nekoordinēto ķepurošanos aizsniegt mammu. Mani nesa prom. Bezpalīdzība – tā man vēl šodien šķiet visnepanesamākā sajūta šajā pasaulē.

Ja nu jūs tagad domājat, ka mana mamma bija kāda īpaši nevēlama persona savam bērnam, tad, nē, tā nebūt nebija. Tā bija parasta, tā laika tikumiem atbilstoša rīcība ar jaundzimušu mazuli. Mani neuzlika mammai uz punča, bet aiznesa projām, atstājot tikko dzemdības pārdzīvojušo sievieti bez savas godam nopelnītās tikšanās ar viņas mazulīti un atstājot mazuli vienu ar viņa izmisumu, bezspēcību un dusmām. Dusmas bija neizmērojamas. Pārsteidzoši lielas dusmas vienam tikko dzimušam cilvēkbērnam. Es biju ārkārtīgu pārsteigta, kad pirmo reizi apzinīgā vecumā kādas meditācijas laikā atcerējos šīs dziļi ķermenī noglabātās sajūtas. Es acumirklī zināju, ka neesmu tās izdomājusi, es tās atpazinu līdz mielēm un skaidri apzinājos, ka visu savu mūžu tās nēsāju sev līdzi.

Esmu pārliecināta, ka tieši šī pieredze, ko es piedzīvoju tikko ienākusi šajā pasaulē, bija viens no nozīmīgākajiem iemesliem, kādēļ savus bērnus izvēlējos laist pasaulē mājās. Tolaik gan atmiņas par to vēl nebija atgriezušās, es tikai zināju, ka nedzemdēšu slimnīcā. Esmu pateicīga visiem, kas ieguldījuši savu enerģiju, lai Latvijā sievietēm būtu iespēja izvēlēties dzemdēt plānotās ārpusstacionāra dzemdībās. Par laimi man bija šāda iespēja un nebija jāpaļaujas uz nejaušību, cerot, uz cilvēcīgu attieksmi stacionārā, jo ar tā brīža zināšanām un dzīves pieredzi es diez vai būtu pati pratusi parūpēties par to, lai bērniņš paliktu ar mani.

Lai vai cik ilgs laiks būtu pagājis kopš manas dzimšanas, vēl arvien vairumā stacionāru standarta procedūra ir tāda, ka jaundzimušie mazuļi tiek šķirti no savām mammām. Lielākoties siltais, miklais, no mammas miesām nākušais mazulītis uz mammas punča pavada vien maznozīmīgas 5 – 10 minūtes. Tik īss ir laiks, kad māmiņai ar visām maņām vienlaicīgi – tausti, redzi, dzirdi, ožu un garšu (mazuli bučojot) – iespējams uztvert to, ka viņai ir piedzimis bērns. Un tikai tik īsu mirkli mazulis var izbaudīt to sajūtu, pēc kuras viņš instinktīvi tiecas – mani šajā pasaulē gaidīja mana mamma, kuras roku apskauts es jūtos gaidīts un bezgalīgi mīlēts. Dažas minūtes laimes, kas paskrien kā sekundes. Pēc tam mazulis tiek paņemts nost. Sākas apmazgāšana, svēršana, mērīšana, apģērbšana, satīšana, līdz mammai tiek atdots atpakaļ satīts vīstoklītis ar mazuli, kuru vairs nevar ne pilnībā redzēt, ne just, ne sasmaržot. Bieži vien mammas mazuļus saņem atpakaļ vien tad, kad pašas tikušas aprūpētas – placenta piedzimusi, uzliktas šuves, ja tādas bijušas nepieciešamas. Var būt pagājušas pat pāris stundas. (Nav iemeslu, kādēļ šo aprūpi nevarētu veikt, kamēr mazulis turpina atrasties mammai uz punča vai krūtīm.) Un ir zudis tik vērtīgais laiks, kas šiem diviem cilvēkiem – mammai un mazulim bija dots, lai izveidotos tā neredzamā maģiskā saikne, kas piesaista viņus vienu otram.

Dabā jaundzimušie zīdītāju mazuļi nav kopā ar savu māti vien tad, ja kāds no viņiem ir gājis bojā. Arī cilvēku mazuļi gadu tūkstošiem, pirms dzemdības sāka notikt slimnīcā, netika šķirti no mammām, ja vien abi bija dzīvi, vai arī tika šķirti apzināti, lai šajos bērnos būtu pietiekami daudz agresijas, lai no viņiem izaugtu labi karotāji. Pirmatnējo kultūru pētniece Džīna Līdlofa uzskata, ka jaundzimušo šķiršana no mammas ir viens no pēcdzemdību depresijas iemesliem, jo, nespējot uztvert pietiekami daudz signālu par to, ka mazulis ir dzīvs, sveiks un vesels, zemapziņa to iztulko kā bērniņa zaudējumu un iestājas sēras. Paliek tukšuma sajūta un rodas apjukums, ar prātu labi saprotot, ka mazulis ir piedzimis, bet vienlaikus nespējot izjust laimi un prieku, jo instinktu līmenī uztverti pretēji signāli. Un laiks, kas varētu būt viens no vislaimīgākajiem brīžiem dzīvē ir sagandēts ar nepatīkamu rūgtuma piegaršu.

Viss iepriekš aprakstītais ir iemesls tam, kādēļ es esmu kļuvusi par dūlu un nenogurstoši stāstu un stāstīšu topošajām mammām par to, cik svarīgi pavadīt pirmās stundas pēc dzemdībām nepārtrauktā ādas-ādas kontaktā ar mazuli. Tas taču neprasa tik daudz – tikai atlikt mazgāšanu, svēršanu, mērīšanu un ģērbšanu uz vēlāku laiku, kad mamma un mazulis abi ir izbaudījuši šo maģisko un neatkārtojamo kopābūšanas laiku. Nesākšu šeit stāstīt par pārējiem ādas-ādas kontakta ieguvumiem. Vien piebildīšu, ka to ir ļoti daudz ne vien mazuļa psiholoģiskajai, bet arī fiziskajai veselībai. Man nešķiet, ka vecākiem būtu jālūdz mediķiem “īpaša attieksme” -  novirzīties no rutīnas un ļaut viņiem pavadīt netraucētu laiku kopā. Tai ir jābūt standarta praksei. Es, protams, nerunāju par dzīvības glābšanas situācijām. Ja mamma un mazulis jūtas labi, viņiem pienākas būt kopā. Prieks, ka šāda prakse konsekventi tiek pielietota plānotās ārpusstacionāra dzemdībās un Stradiņa slimnīcas dzemdību nodaļā. Es ticu, ka ir kādi mediķi, kas to ievēro arī tajos stacionāros, kur tā nav standarta prakse.

Mazulis nav kaut kāds produkts, lai vai kādos laikos dzimtu. Mazulis ir cilvēks. Lai arī ļoti mazs, lai arī nespēj vārdos formulēt savas vēlmes, tomēr arī jaundzimis mazulis ir cilvēks. Viņš visu jūt, un viņam ir emocijas. Izturieties ar cieņu! Cieniet to svēto brīdi, kad pasaulē nāk cilvēks! Kādam tas varbūt ir kārtējais jaundzimušais tajā dienā, bet šim bērnam tā ir pirmā saskare ar šo pasauli, pirmie emocionālie secinājumi par šo dzīvi. Un viņš tos nēsās līdzi visu mūžu.

Foto no: https://unsplash.com/photos/GiP2H_SKh7E

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .